Atruna: neesmu jurists, it īpaši jau autortiesību un “intelektuālā īpašuma” jurists. Taču esmu kā ieinteresēta persona (esmu autors gan dziesmām, gan programmatūras pirmkodam), esmu ļoti daudz interesējies par un ap autortiesībām un intelektuālo īpašumu kā tādu gan pasaulē, gan pie mums. Tas man ļauj spriest par pasaulē šajā jomā notiekošo. Šie spriedumi ir un paliek spriedumi, nevis tiesas lēmums vai speciālista parakstīts vērtējums.

Pēdējās nedēļas cilvēku jūtu vētru ir izsaukšas vairākas lietas, kas saistītas ar autortiesībām vai “intelektuālo īpašumu”. Kā jau vienmēr cilvēku šūmēšanās pamatā ir kaut kas krietni dziļāks, taču tā arī nekad līdz galam nepateikts, jo diskusija pie mums (un ja godīgi, arī citur pasaulē) par autortiesībām tiek turēta līmenī “But…but think about the children!”. Praktiski nav konstruktīva diskusija, ir vienpusīgs futbola mačs, kur lobijisti vienkārši močī ar miljardu lielo PR un lobija budžetu uz valstu valdībām, lai tās neiedomātos uzklausīt alternatīvo viedokli.

Protams galvenā kārts ko izspēlē tā sauktā “intelektuālā īpašuma” karteļa puse ir nodokļi, ekonomiskā aktivitāte, nodrošinātie darbi. Pēdējā laikā pat tiek piepušķots un piesaukts terorisms (nav teikts, ka, piemēram, filmu tiražēšana pārkāpjot autortiesības Pakistanā nebaro terorismu - taču tas nekad tā īsti līdz galam arī nav pierādīts). Līdz kaut kādam līmenim tā dara jebkura industrija - spiež uz pareizajām pogām politiķiem, pierunā viņus. Būtībā tā nav problēma, jo politiķiem ir jāspēj uzņemt šī informācija, kritiski to izvērtēt un pieņemt lēmumu. Taču pretējā puse praktiski nav bijusi dzirdama, jo problēmu līdz pat 2000. gadam redzēja tikai patiesi gudri cilvēki, taču viņiem kā parasti spēja uzrunāt lielas masas nav bijusi tā stiprākā puse, kā arī parasti viņi ir iebāzti “hakeru, slinķu, brīvdomātāju, hipiju vai sociālistu” rāmjos (kā jau viss, kas ir pret Lielo Biznesu).

Taču jau no paša autortiesību koncepta sākuma “intelektuālā īpašuma” kartelis ar politiķu darbību katru desmitgadi ir palielinājis attālumu no jebkāda līdzsvara kas eksistēja starp šo mākslīgi radīto tiesību turētājiem un sabiedrību. Tādā ziņā es varētu pat pievienoties mūsu Ministru Prezidenta Valda Dombrovska kunga teiktajam, ka ACTA “nav nekas īpašs”, jo viss jau mūsos likumos ir. Šī frāze satur baisu patiesību, kuru kā saprotu tikai tagad liela intelektuālās sabiedrības daļa sāk apjaust.

Man nav problēmas ar katru no “intelektuālā īpašuma” konceptiem. Bet man ir iebildumi pret:

• “Intelektuālais īpašums” - šis pats jēdziens tika speciāli radīts, lai radītu iespaidu, ka autortiesības, patenti, tirdzniecības zīmes ir kaut kāds īpašums. Nē, tas nav īpašums, jo tas nozīmētu absolūtu piederību. Pat vistrakākās autortiesības ir ierobežotas, nerunājot par patentiem vai tirdzniecības zīmēm, kuras var viegli pazaudēt tiesā. Viss, kas tas ir - ir tiesību kopums, kas dod ierobežotas tiesības ierobežotā laikā (par šo laiku arī nākošais punkts). Šis jēdziens arī tapa tajā laikā, kad WIPO gaisā virmoja ideja par “mūžīgās autortiesības” ideju;
• Autortiesību (un savā ziņā arī patentu) termiņi - šis ir vissāpīgākais punkts tajā visā. Viens no moderno autortiesību interpretācijas variantiem nāk no ASV konstitūcijas. Tur autortiesību un patentu ieviešana tiek pamatota ar vajadzību dot autoriem motivāciju radīt jaunus darbus, dodot viņiem *ierobežota* laika monopolu uz tiem. Šis sākotnējais *ierobežotais* laiks bija 28 gadi kopš darba *radīšanas* brīža, kuru varēja pagarināt, speciāli pieprasot pagarinājumu uz tādu pašu termiņu.
  Kādā sakarā šie termiņi ir nokļuvuši pie “Autora nāve + 70 vai 100 gadi”, nav ne ekonomiski, ne loģiski, ne morāli izskaidrojams. Galvenais iemesls kāpēc moderno autortiesību idejas autori ierosināja 28 gadus, nevis 50 vai 70, bija tas, ka autoram jau šīs dzīves laikā ir jādod motivācija radīt vēl un vēl. Turklāt neviens neko neteica, ka esot jānodrošina mantinieki. Un pats galvenais - viņi par galveno kultūras “laukumu” uzskatīja publisko domēnu, jo no tā atkal varētu smelties citi, jaunie mākslinieki.
  Pēc loģikas sanāk ka tā kā gan izplatīšanas izmaksas ir samazinājušās, gan sabiedrības apjoms, kas spēj un vēlas maksāt par autordarbu patērēšanu ir jūtami palielinājies, šim termiņam drīzāk vajadzēja strauji samazināties. Ja apskatamies, tad gan filma, gan ieraksts sevi atpelna (vai arī neatpelna) minimums 5 gados (dažreiz pat ātrāk). Ja 5 gados tur ar savu radīto gara darbu neesi neko daudz nopelnījis, būs grūti to izdarīt arī nākotnē. Turklāt daudzi autori vienkārši neizprot publiskā domēna implikācijas un ko īsti nozīmē izplatīšanas tiesību zaudējums. Proti, neviens neliedz ierakstīt dziesmai jaunu versiju (tai būs jauns autortiesību termiņš), neviens arī pēc šī termiņa beigām nevarēs apgalvot, ka tā ir viņa dziesma (tās ir autora morālās tiesības un tās nekad nebeidzas). Ir vēl daudz citi būtiski sīkumi, kurus summējot var secināt, ka nav nekāda loģiska pamata *autoram* liegt darbam nokļūt publiskajā domēnā jau pēc 10 gadiem no publicēšanas brīža. Tad kur ir problēma?
  Problēma ir publicētājiem. Proti, autori rada, bet viņi ar autoru darbiem veido biznesu. Un ne jau peļņas zudums tiešā veidā viņus uztrauc - kā jau teicu, filma vai dziesma savu peļņu gūst jau pirmajos 5 gados. Problēma ir tāda, ka ja pēc 5 gadiem beidzas šī darba izplatīšanas tiesības un to var izplatīt ikviens par jebkādu cenu, tad šis darbs sāk konkurēt ar jaunradītiem darbiem, kurus cenšas nopārdot publicētāji. Tas samazina viņu peļņu un palielina risku - no kuras viņi šajā industrijā ir reāli atradinājušies.
• “Fakti” un autortiesības - sākumā gan Bernes konvencija gan citi autortiesību likumi un līgumi teica, ka fakti nevar nokļūt autortiesību “ēnā”. Diemžēl arī šeit situācija ir mainījusies. Vispirms jau kartes kas tiek turētas mūžīgā priviliģētā statusā, jo būtībā kartēs neko citu kā faktus attēlot nav iespējams. Taču autortiesību likumos jau labu laiku iestumta eksistē tā sauktā “datubāzes” klauzula, kas apgalvo, ka uz faktu “krājumu” autortiesības gan var eksistēt. Tas protams tiesā kārtējo reizi nav līdz galam atrunāts, tāpēc visi var likt autortiesības priekšā un mugurpusē, tā arī īsto piederību līdz galam nenoskaidrojot. Ļoti liela “jautrība” garantēta visu līmeņu pētniekiem, brīvo datubāžu veidotājiem un citiem brīvās informācijas faniem.
• Un visubeidzot patenti - tāpat kā autortiesības, patenti sākotnēji tika definēti kā cēls mērķis. Taču arī šeit viss cēlums ir sen izplēnējis. Jau sākot ar Edisona patentu kaujām un beidzot ar mobilo telefonu ražotāju “auksto karu” ir skaidri redzams, ka patenti ļoti maz veicina radošumu un izdomu, vēl jo mazāk - ekonomisko aktivitāti. Toties to izvērtēšana ir atstāta tiesas ziņā, kas ļauj praktiski uzņēmumiem ar lielām naudas mugursomām iznīcināt jebkuru mazu uzņēmumu - ja viņi to vēlētos (un pēdējā sardzē kaut nedaudz, bet tomēr nestāvētu pretmonopolu likumi). Visļaunākie protams ir programmatūras patenti, kuri parasti robežojas ar absurdu. Par kādu attīstību var būt runa, ja jebkuram mazam uzņēmumam ir jāizšķiras - vienkārši visu šo putru ignorēt un cerēt, ka nevienu nenokaitinās, vai arī strikti sekot visam un beigās zaudēt ar savu ideju?

Beigās vēlos piebilst, ka pats galvenais ACTA ļaunums ir tajā, ka tas ir starpvalstu līgums. Reti kurš zin, ka starpvalstu līgums stāv pāri konstitūcijai (piemēram). Tādēļ tā ieviestos ierobežojumus un likuma izmaiņas vairs parastā kārtā atcelt nevarēs - lai to izdarītu, valstij būs jāizstājas no ACTA. Tieši šis aspekts ir pats satraucošākais.